Divi galvenie eksportēšanas veidi ir:

  • Netiešais eksports,
  • Tiešais eksports.

Daudzi uzņēmumi izmanto abus minētos veidus, lai eksportētu savu produkciju.

Netiešais eksports

Netiešais eksports ir eksportēšanas process, kas tiek veikts caur eksporta starpniekiem. Netiešās eksportu metodes prasa mazākas mārketinga investīcijas, bet, tā kā eksportētājam nav kontroles pār tā produkciju ārzemju tirgū, uzņēmums zaudē būtisku kontroli pār tirdzniecības procesu.

Netiešā eksporta metodes ir:

  • Saņemot pasūtījumus no pircējiem vietējā tirgū, kas pēc tam eksportē attiecīgo produktu uz ārvalstu tirgu;
  • Sadarbība ar vietējiem pircējiem, kas pārstāv ārzemju klientus;
  • Eksportēt, izmantojot eksporta pārvaldības kompāniju (Export Management Company);
  • Eksportē, izmantojot eksporta tirdzniecības uzņēmumu (Export Trading Company);
  • Frančaizings – preču un pakalpojumu izplatīšanas metode, kas galvenokārt populāra ir restorāniem un mazumtirgotājiem;
  • Licencēšana – licence ir līgums, lai noteiktu, kas tiek licencēts: patenti, dizainparaugi, autortiesības vai programmatūra. Licencēšana ļauj ātri ieiet izvēlētajā ārzemju tirgū un samazina kapitāla prasības, lai izveidotu ražotnes ārzemēs;
  • Ražošanas līgums;
  • Piggyback mārketings – zemo cenu tirgū ieiešanas stratēģija, kurā divas vai vairākas kompānijas pārstāv viena otras papildinošus (bet ne konkurējošus) produktus to attiecīgajā tirgū. Vai, citiem vārdiem sakot, tā ir vienošanās, kad divas vai vairākas kompānijas palīdz viena otrai tirgot savus produktus, ja šie produkti ir savstarpēji papildinoši un tie nekonkurē viens ar otru;
  • Remārketētāji;
  • Eksporta lieltirgotāji – tās ir vairumtirdzniecības kompānijas, kas iepērk neiepakotu produkciju no piegādātājiem / ražotājiem tālākpārdošanai ārējos tirgos zem savām preču zīmēm. Eksporta lieltirgotāju priekšrocība ir veicināšana. Viens no šīs metodes lielākajiem mīnusiem ir identisku produktu parādīšanās tirgū, zem atšķirīgiem zīmoliem un cenām, kas nozīmē, ka eksporta komersanta darbība, var traucēt ražotāja centienus eksportēt.

Netiešā eksporta priekšrocības:

+ Ātra tirgus apguve;
+ Līdzekļu koncentrēšana ražošanai;
+ Minimālas vai nav nekādas finanšu saistības. Eksporta partneris parasti sedz lielāko daļu izdevumu, kas saistīti ar starptautisko tirdzniecību;
+ Zems risks pastāv attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kas uzskata vietējo tirgu par ļoti svarīgu un attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kas joprojām attīsta savu R&D, mārketingu un pārdošanas stratēģijas;
+ Vadības komanda nav pārslogota;
+ Nav nepieciešamības pēc tiešas eksporta procesu vadīšanas.

Netiešā eksporta trūkumi:

– Augstāks risks nekā ar tiešo eksportu;
– Maz vai nekādas kontroles pār izplatīšanu, pārdošanu, mārketingu u.c. jomām;
– Nav iespēja gūt pieredzi, kā darboties ārzemēs;
– Nepareiza tirgus un izplatītāja izvēle var novest pie nepietiekamas atgriezeniskās saites, ietekmējot kompānijas panākumus ārējos tirgos;
– Potenciāli zemākas pārdošanas, salīdzinot ar tiešo eksportu, kas skaidrojamas ar nepareizo tirgu un izplatītāju izvēli no eksporta partneru puses.

Netiešais eksporta veids ir piemērots uzņēmumiem, kas grib novērst finanšu radīto potenciālo risku, kā draudu citiem mērķiem.

Tiešais eksports

Tiešais eksports atspoguļo eksportēšanas pamata metodes, gūstot labumu no apjoma radītiem ietaupījumiem, ražošanu koncentrējot mītnes valstī, un nodrošinot labāku kontroli pār izplatīšanu. Tiešā preču izvešana ir piemērota, ja eksportējamie preču apjomi ir nelieli.

Tiešā eksporta veidi ir:

  • Tirdzniecības pārstāvji – kas pārstāv ārvalstu piegādātājus / ražotājus savos vietējos tirgos par noteiktu komisijas maksu no pārdošanas. Nodrošina atbalsta pakalpojumus ražotājam ar reklāmām, pārdošanas prezentācijām vietējā tirgū, atmuitošanas formalitātēm, tiesiskajām prasībām.
  • Importētāji – distributori – produkti tiek iepirkti savā rīcībā un tālāk pārdoti vietējos tirgos vairumtirgotājiem, mazumtirgotājiem vai abiem.

Tiešā eksporta priekšrocības:

+ Kontrole pār ārvalstu tirgu un ārvalstu pārstāvību izvēli;
+ Laba informācijas atgriezeniskā saite no mērķa tirgus;
+ Labāka preču zīmju, patentu, nemateriālo vērtību, un citu īpašumu aizsardzība;
+ Potenciāli lielākas pārdošanas nekā ar netiešu eksportu.

Tiešā eksporta trūkumi:

– Augstākas uzsākšanas izmaksas un lielāks risks pretstatā netiešajai eksportēšanai;
– Lielākas informācijas prasības;
– Nepieciešams ilgāks laiks līdz tirgus apgūšanai, salīdzinājumā ar netiešo eksportu.

Atkarībā no eksportējamo lietu veida, iespējams  eksportu iedalīt trīs kategorijās:

  • Preču eksports – attiecināms, kad tiek eksportētas fiziskas lietas, piemēram, apģērbi, inženierzinātņu preces, mēbeles, mākslas darbi u.c.;
  • Pakalpojumu eksports – attiecas uz tādu preču eksportu, kam nepastāv fiziskā formā, tas ir, profesionālajiem, tehniskajiem vai vispārējiem pakalpojumiem;
  • Projekta eksports – nozīmē izveidot biznesa projektu uzņēmumam citā valstī. Tas tiek skatīts, kā zinātniski attīstīts darba plāns, konkrēta mērķa sasniegšanai.